„ Es esmu kā aktieris, kas nevar nospēlēt Šekspīru. Šekspīrs visiem laikiem, visām paaudzēm, bet tos nevar piepildīt nedz viens aktieris, nedz viena paaudze. Es esmu kā siena klēpis, kas apjautis zārda kompozīciju, viens pats grib to aizpildīt. Es gribu būt uzdevumu krājums, bet es esmu tikai uzdevums. Es esmu kā pirksts mutē, kad mazbērnam zobi nāk, spiežu, kur kņud, plēšu, kur niez, un nevaru sagaidīt.
Es gribu aizpildīt formulu, bet formula nav aizpildāma. Formula ir tikai izmantojama. Un tā nav mana formula, to pildīs visi. Mūžam. Un neizpildīs nemūžam.

Reizēm es ieraugu likumības tik skaidri kā armatūras režģus vai kā laivu ribas, vēl neapvilktas dēļiem. Dzejoļi parādās kā mazu kanu laivu skeletiņi, un es strādāju dienām, kamēr tos apvelku, aplīmēju, un tie kļūst gatavi peldēšanai.
Un ir gruti gulēt un grūti runāt. Es nevaru to apvilkt ar mucu dēlīšiem. Es nevaru to apvilkt ar cūkaizgalda dēļiem. Bet lielāku dēļu man nav un nav kur dabūt. Un visu laiku tam caurvējš skrien caur ribām un kauc: „Tas ir tavs kuģis”.” /I.Ziedonis/