otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

Как мало тех, с кем хочется проснуться...


Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
− Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniega vīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots −
Un tevi izdzert nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad − labāk lai neatmostamies.

/I.Ziedonis/

pirmdiena, 2012. gada 30. jūlijs

Vingrinājums skumjai dienai

Katram no mums mēdz būt dienas, kad jūtamies lieliski un piepildīti, un ir brīži, kad liekas, ka visa pasaule
brūk un mums uzmācas skumjas. Kā pārvarēt šo skumjo sajūtu vai dusmas? Šeit būs vingrinājums, kuru es izmantoju: Iztēlojies to dienu, kurā esi sajuties vislaimīgākais, vai to situāciju, kurā esi juties tik piepildīts un pacilājošs, ka esi vēlējies, lai šis mirklis turpinātos mūžīgi. Atslēga ir šī īpašā sajūta-ikreiz, kad jūties slikti, esi sastrīdējies ar kādu, vai dusmojies uz sevi vai apkārtējo pasauli, atceries šo mirkli, kurā esi juties tik laimīgs un piepildīts, prieka un laimes pārpilns.
Pārnes šo mirkli uz šo situāciju, aizstāj šo sajūtu, kurā jūties tik slikti, ar patīkamo, ar to, kurā esi juties tik laimīgs. Padomā par to, cik juties labi! Šī sajūta var būt jebkas-pastaiga mēnesnīcā vai kāda īpaša pelde naktī, kāzas vai kucēna sirdspuksti.Tev noteikti tāda ir! Aizstāj šo ne tik labi jūtošo sajūtu ar patīkamu! Kad sajūti skumju mirkli nomaināmies ar šo patiesā prieka mirkli vai to sajūtu, kurā jūties laimīgs, Tu esi uz pareizā ceļa! Un Tu redzēsi-līdz ar šīs sajūtas nomaiņu, izmainīsies arī apkārtējā vide un notikums, kurā atradies! Tas ļaus Tev paraudzīties uz lietām savādāk.
Atceries, ka Tavs apzinīgais prāts var domāt tikai vienu domu reizē- tikai vienu domu reizē apziņa spēj izsekot! Vēro, ko Tavs prāts domā un ja Tev tas nepatīk, maini šīs domas pret gaišām un prieku
nesošām! Tikai Tu pats spēj būt brīvs vai nebrīvs-ar savu prātu un domām un ar attieksmi pret dažādiem notikumiem, kas tos padara par labiem vai sliktiem. Jo tie nav ne labi, ne slikti. Tava attieksme
tos padara par tādiem. Domas ir ļoti spēcīgs instruments- jo tikai Tu spēj mainīt savu dzīvi un attieksmi. Neviens to Tavā vietā neizdarīs. Lai Tev veicas!
                                                                                                                                      /E.R./

"Neviens cilvēks nav brīvs, ja nav noteicējs pār sevi" /Epiktērs/

trešdiena, 2012. gada 18. jūlijs

Epifānija

 Ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā.
(Nodzēs uguni, citādi nebūs miera!)
Ar naktstauriņiem ieskrien?
Tā ir vēl tikai nojausma, pati mīlestība ir neaizsniedzama.
Tālu Lielupes dzelmē šonakt guļ zivis. Otrā krastā viļņi skrien uz otru pusi.
Tālu mēs esam viens no otra.
Kā bērza dienvidu un ziemeļu zari. Kādam vējam jānāk, lai mūs sanestu kopā?
Mēs esam kā pretējās šķūņa durvis. Un šķūnī staigā caurvējš.
Neaizsniedzama guļ mīlestība zem tava nama.
Lai to aizsniegtu, jānoārda viss nams. Vai tu ļausi noārdīt tavu namu, vai tu noārdīsi to pati?
It kā vienkārši likās: ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā. It kā vienkārši un tuvu. It kā mēs būtu putni un dziedātu galotnē.
Bet mīlestība ir saknēs un tur, kur dziļi guļ zivis.
Kā nojausma skrien ziedlapiņa.
/I.Ziedonis/

I.Ziedonis


"Ko tad jūs tā neatdodaties? Upe skrej,straume skrej, ko tad jūs tā turaties pretī straumei, ieķērušies akmenī? Zirgs skrien, grib just abas pavadas, abas tavas rokas. Ko tad tu tā – ar vienu roku turi cepuri? Vai tev savu matu žēl? Vai tev bail no vēja ausīs?
Nu tad ej bezmiegā! Esi pūce naktī! Pele skrien, ezis murkšķ, bērnu sapni mellenēs- visu pūces acis redz. Atdodies bezmiegam!
Ko tad jūs tā nepaļaujaties?
Ko tad jūs, uzvilkuši buras, turaties enkuros?
Gribat, lai buras saplēš?
Ko tad jūs uzputoti nenākat pāri malām?
Ko jūs, bultu uzvilkuši, mokat to un vaļā nelaižat?"
video

I.Ziedonis

„ Es ticu, ka var staigāt pa atspulgiem. Pa egļu, kalmju un ozolu atspulgiem upē. Pa tavu atspulgu es eju pāri.
Pamēģini pusceļā apšaubīt – daudzi tā ir noslīkuši. Ēnas ir atspīdumi, un čuksti, it kā aizsalusi upe, it kā neaizsalusi, it kā droša laipa, it kā gaismas ceļš ūdenī.
Tā cilvēks iet pie cilvēka. Un neviens nezina, vai pārgāja. Nav kam prasīt. Viens gāja un nepārgāja, otrs ticēja un pārgāja. Abi gāja pa vienu un to pašu atspulgu ūdenī. Viens uzgāja debesīs, otrs nogāja ellē – pa vienu un to pašu „Nāc!”.
Tikai paliek viņa prieka vai baiļu kliedziens pār ūdeņiem. Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.”