„ Es ticu, ka var staigāt pa atspulgiem. Pa egļu,
kalmju un ozolu atspulgiem upē. Pa tavu atspulgu es eju pāri.
Pamēģini pusceļā apšaubīt – daudzi tā ir noslīkuši. Ēnas ir atspīdumi, un
čuksti, it kā aizsalusi upe, it kā neaizsalusi, it kā droša laipa, it kā
gaismas ceļš ūdenī.
Tā cilvēks iet pie cilvēka. Un neviens nezina, vai pārgāja. Nav kam
prasīt. Viens gāja un nepārgāja, otrs ticēja un pārgāja. Abi gāja pa vienu un
to pašu atspulgu ūdenī. Viens uzgāja debesīs, otrs nogāja ellē – pa vienu un to
pašu „Nāc!”.
Tikai paliek viņa prieka vai baiļu kliedziens pār ūdeņiem. Uz cilvēku
neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.”
