Iemīliet visu savu spēku un iespēju sasprindzinājumu. Iemīliet tiekšanos un bangojošo šķēršļu straumi, ko jūs pārvarat. Svētiet tos šķēršļus, svētiet savus ienaidniekus, svētiet visus apstākļus un grūtības dzīvē, jo viņi palīdz jums augt un pārvarēt sevi.

Die tote Stadt- mirusī pilsēta

Atceries, ko Tu mīli par visu visvairāk un tad velti tam sevi, savu dzīvi, un visu, ko Tu dari, dari šai mīlestībai par prieku. /E.R./

Pučīnī

 „ Es esmu kā aktieris, kas nevar nospēlēt Šekspīru. Šekspīrs visiem laikiem, visām paaudzēm, bet tos nevar piepildīt nedz viens aktieris, nedz viena paaudze. Es esmu kā siena klēpis, kas apjautis zārda kompozīciju, viens pats grib to aizpildīt. Es gribu būt uzdevumu krājums, bet es esmu tikai uzdevums. Es esmu kā pirksts mutē, kad mazbērnam zobi nāk, spiežu, kur kņud, plēšu, kur niez, un nevaru sagaidīt.
Es gribu aizpildīt formulu, bet formula nav aizpildāma. Formula ir tikai izmantojama. Un tā nav mana formula, to pildīs visi. Mūžam. Un neizpildīs nemūžam.

Reizēm es ieraugu likumības tik skaidri kā armatūras režģus vai kā laivu ribas, vēl neapvilktas dēļiem. Dzejoļi parādās kā mazu kanu laivu skeletiņi, un es strādāju dienām, kamēr tos apvelku, aplīmēju, un tie kļūst gatavi peldēšanai.
Un ir gruti gulēt un grūti runāt. Es nevaru to apvilkt ar mucu dēlīšiem. Es nevaru to apvilkt ar cūkaizgalda dēļiem. Bet lielāku dēļu man nav un nav kur dabūt. Un visu laiku tam caurvējš skrien caur ribām un kauc: „Tas ir tavs kuģis”.” /I.Ziedonis/

Mīla stiprāka par nāvi

I. Ziedonis

„ Mana miesa ir dzejolis. Diendusas muša logā. Gurdena tveice. Biešu lauks noļukušām lapām. Mana miesa ir dzejolis. Sarkans saules smērējums priedēs. Miglas strēmele vakarā. Tikai strēmele. Sērkociņš pa zēveli! Āmurs pa riekstu– kraks! –un gatavs! 

Es neesmu hokejs, es esmu tikai sitiens pa vārtiem. Bet pamazām es sāku just, ka mana miesa kļūst episkāka. Kad es pierādu un iestāstu, manas rokas žestikulē un plātās kā publicistu dzejoļu cikls. Manas pēdas, piemēram, ir pasakas.
Mana miesa ir traģēdija un komēdija reizē: Kāja liek klupt pāri sev otrai kājai, zobi smejas par biklo kūkumu mugurā. Mēle izpļāpā visu, ko tai nevajadzētu stāstīt, bet sirds apvainota griež zobus. Pat neticami, ka es esmu vesela teātra skatuve.”