trešdiena, 2012. gada 18. jūlijs

I.Ziedonis

„ Es ticu, ka var staigāt pa atspulgiem. Pa egļu, kalmju un ozolu atspulgiem upē. Pa tavu atspulgu es eju pāri.
Pamēģini pusceļā apšaubīt – daudzi tā ir noslīkuši. Ēnas ir atspīdumi, un čuksti, it kā aizsalusi upe, it kā neaizsalusi, it kā droša laipa, it kā gaismas ceļš ūdenī.
Tā cilvēks iet pie cilvēka. Un neviens nezina, vai pārgāja. Nav kam prasīt. Viens gāja un nepārgāja, otrs ticēja un pārgāja. Abi gāja pa vienu un to pašu atspulgu ūdenī. Viens uzgāja debesīs, otrs nogāja ellē – pa vienu un to pašu „Nāc!”.
Tikai paliek viņa prieka vai baiļu kliedziens pār ūdeņiem. Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.”