„Nekas nav tik viegli, kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā
tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātām
zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? Nepaļauties? Iet tur? Vai neiet?
Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze
un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir
diža, un tu pats esi drošs. Kad es eju naktī, es jūtu, ka tumsa mani mīl.
Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev
līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast. Arī tev ir tavas kājas
– gudrās un saprotošās, viņas akmeņus un sūnas, un dubļus, un zaru brīkšķēšanu
pazīst. Arī tev ir tavas rokas: izstiep pa labi– paeglim, izstiep pa kreisi–
ozolam, ja tu gribi, lai tevi kāds apliecina. Tev ir tavas acis nu ausis. Apse trīs, bet ozols
neatdod lapas pat sniegā. Un ap tevi ir tava tumsa– lielā un bezgalīgā. Ko tev
vēl vairāk vajag?”
