„ Mana miesa ir dzejolis. Diendusas muša logā. Gurdena
tveice. Biešu lauks noļukušām lapām. Mana miesa ir dzejolis. Sarkans saules
smērējums priedēs. Miglas strēmele vakarā. Tikai strēmele. Sērkociņš pa zēveli!
Āmurs pa riekstu– kraks! –un gatavs!
Es neesmu hokejs, es esmu tikai sitiens pa vārtiem. Bet pamazām es sāku just, ka mana miesa kļūst episkāka. Kad es pierādu un iestāstu, manas rokas žestikulē un plātās kā publicistu dzejoļu cikls. Manas pēdas, piemēram, ir pasakas.
Mana miesa ir traģēdija un komēdija reizē: Kāja liek klupt pāri sev otrai kājai, zobi smejas par biklo kūkumu mugurā. Mēle izpļāpā visu, ko tai nevajadzētu stāstīt, bet sirds apvainota griež zobus. Pat neticami, ka es esmu vesela teātra skatuve.”
Es neesmu hokejs, es esmu tikai sitiens pa vārtiem. Bet pamazām es sāku just, ka mana miesa kļūst episkāka. Kad es pierādu un iestāstu, manas rokas žestikulē un plātās kā publicistu dzejoļu cikls. Manas pēdas, piemēram, ir pasakas.
Mana miesa ir traģēdija un komēdija reizē: Kāja liek klupt pāri sev otrai kājai, zobi smejas par biklo kūkumu mugurā. Mēle izpļāpā visu, ko tai nevajadzētu stāstīt, bet sirds apvainota griež zobus. Pat neticami, ka es esmu vesela teātra skatuve.”
