pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis

I.Ziedonis


„ Bija laiks, kad tu apskaudi akmens seju. Bija laiks, kad tu lūdzies akmens mieru. Zilas debesis tu lūdzi, lai tur neparādās neviens mākonis. Gludu sienu tu lūdzi robainos mūros. Mierīgu roku uz pieres. Bet tagad tu zini – akmenim ir sava dzīve un
mierīgai rokai sava dzīve. Tev jādzīvo tavējā.
Lēni svīst gaisma uz tavas pieres – cilvēks ir izcīnījis lielāko kauju no lielākajām – pats sevi uzvarējis. Es skatos cilvēka sejā, kad viss tajā atnāk uz zūd, un ir nenotverams. Bet akmeņi stāv mierīgi un nekustīgi – akmeņiem ir sava dzīve.”