„ Bija laiks, kad tu apskaudi akmens seju. Bija laiks, kad
tu lūdzies akmens mieru. Zilas debesis tu lūdzi, lai tur neparādās neviens
mākonis. Gludu sienu tu lūdzi robainos mūros. Mierīgu roku uz pieres. Bet tagad
tu zini – akmenim ir sava dzīve un
mierīgai rokai sava dzīve. Tev jādzīvo tavējā.Lēni svīst gaisma uz tavas pieres – cilvēks ir izcīnījis lielāko kauju no lielākajām – pats sevi uzvarējis. Es skatos cilvēka sejā, kad viss tajā atnāk uz zūd, un ir nenotverams. Bet akmeņi stāv mierīgi un nekustīgi – akmeņiem ir sava dzīve.”