„ Kad jūs stāvat rindā, nepazaudējiet sevi! Rindā
stāvot, cilvēki sevi pazaudē. Ar kādu pretīgu kuņģību, ja viņiem atļauj, viņi
tausta pirmos tomātus, gurķus un gaļu uz galdiem tirgū. Ak dievs, kā tie pārvēršas
rindā, kad kastē vēl paliek tikai pieci kilogrami banānu. Desmit kuņģi sāk
uztraukties, desmit kuņgi sāk domāt, apskaust un neieredzēt. Saspringst
divdesmit elkoņu. Nav vairs filozofa, nav vairs prokorora, nav vairs dzejnieka.
Neļaujiet kuņģim domāt! Atkal un atkal sevi pārliecināt, ka tā nav viņa
darīšana. Neatļaujiet, jo viņš tālu aizdomājas – tālu, tālu atpakaļ, līdz
ilkņiem. Stāvi klāt, mans Skaidrais Prāts, nebēdz, mana Labā Sirds, man šodien
jāiet atkal rindā stāvēt.”
