„ Es nevaru aizsniegt ābolu galotnē. Tāpat – ar
redzi. Tāpat – ar smaržām. Manas nāsis ir vijole. Kā viņa spēlēja tajā naktī,
kad ziedēja jasmīni. Es sajutu to smaržu, kas ir līdzīga Jāņu dziesmai, - tā smaržo
vīstošas meijas.
Skaņas ir tik klusas kā skudru soļi mežā. Smaržas ir tik smalkas kā sēņu
micēliji. Es jau jutu, kurā vieta sēne no sūnām izlīdīs, un gaidīju. Gandrīz
jau sadzirdēju skudru smieklus aiz upes. Gandrīz jau aizsniedzu egles čiekuru
debesīs.”
