„ Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagāts gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties! Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana. Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ. Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam.”
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ uz mums? Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams. Pagaidi! Pacieties! Pacieties! Netiecies! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tā tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.”
