Ir teiksma par putnu, kas dzied tikai reizi mūžā — saldāk nekā jebkurš cits virs zemes. Reiz šis putns atstāj ligzdu, dodas meklēt ērkšķu krūmu un neliekas mierā, kamēr to atrod. Tad, apmeties tā dzelkšņainajos zaros, spiezdams krūtis pret pašu garāko, asāko ērkšķi, tas sāk savu dziesmu. Un, uzveikdams neizsakāmas mokas, dzied tā, ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas treļļus. Viena vienīga brīnumaina dziesma, kuras cena ir dzīvība. Taču visa pasaule apklust, to klausīdamās, un Dievs debesīs smaida. Jo par pašu brīnišķīgāko jāmaksā ar dedzinošu sāpi …
Putns ar ērkšķi krūtīs-tas klausa nepielūdzamam likumam. Kaut kas nezināms urda to mesties uz dzelksni un dziedot mirt. Mirklī, kad ērkšķis ieduras krūtīs, putns apjauš, ka nāks nāve; tas tik dzied un dzied, līdz izsīkst pēdējais dzīvības spēks, kas ļautu vēl izdvest skaņu. Taču, mēs, iedurdami krūtīs ērkšķi- mēs zinām. Mēs saprotam. Un tomēr mēs to darām. Tomēr darām.
/Dziedoņi ērkšķu krūmā. Kolīna Makkalova/
